Neverwinter Nights 2 bija pretrunīga spēle. Dažbrīd tā spēja būt pat vairāk nekā vienkārši spēlējama, tomēr ik palaikam piedāvāja stāstu, pārpildītu ar neizturamu daudzumu klišejām, un vienveidīgus koridorus ar monotonu gaļas ciršanu. Par laimi Obsidian ilgi nevilcinājās un jau šobrīd piedāvā mums spēles papildinājumu, kas sola to visu labot.

Obsidian nepārprotami ir viens no retajiem izstrādātājiem, ar kuru RPG piekritēji saista vēl vismaz nelielas cerības. Nevarētu teikt, ka Obsidian iepriekšējie veikumi (nezinātājiem – Star Wars: KOTOR2 un NWN2) būtu attaisnojuši šīs cerības, taču arī pilnībā sagrautas tās netika. Patiesībā Nevervinter Nights sikvels bez šaubām pārspēja oriģinālu visās jomās, dodot cerību, ka ar dažiem uzlabojumiem un izmaiņām varētu pietikt, lai NWN2 spētu piedāvāt kaut ko sen nebijušu – lielisku Dungeons&Dragons piedzīvojumu. Un tieši to mēs arī esam saņēmuši...

Nekas nav tā kā ierasts.

Apmēram gadu pēc NWN2 oriģinālās kampaņas saņemšanas Obsidian mums piedāvā ekspansijas paku ar nosaukumu Mask of the Betrayer. Sižeta ziņā tā ir tiešs turpinājums oriģinālajai kampaņai, taču spēles darbība norisinās Rašemenā – zemē, kas nav pārpildīta ar tik ierastajiem dvarfiem un elfiem, bet gan ar gariem, raganām un citiem, standarta RPG mazāk redzētiem iemītniekiem. Tieši tā arī kļūst par būtiskāko atšķirību starp MotB un NWN2.

Garlaicīgo un pārāk bieži redzēto standarta fantasy vidi ir nomainījuši noslēpumaini ēnu portāli, uz pasaules glābšanu orientētais sižets ir nomainīts ar vienkāršu cīņu pret lāstu, kas vajā spēles galveno varoni. Vēl lielākas un patīkamākas izmaiņas ir cietuši potenciālie ceļabiedri. MotB mums nepiedāvā tādas klišejas kā kauties gribošs, skotu akcentā runājošs dvarfs un izteikti komisks bards, kura lietderības koeficents, ja atskaita nepārtraukto, pavisam ne smieklīgo jokošanu, ir stipri tuvs nullei. Tā vietā nāk diezgan savdabīga izskata lāču dievs un šamanis Kazanova, kurš kā izrādās mēdz arī aizrauties ar narkotiskām substancēm. Uzslavas pelna arī Obsidian lēmums šoreiz izvēlēties kvalitāti, nevis kvantitāti – pavisam ir tikai pieci līdzi ceļot gribētāji, taču jebkurš no tiem izraisa vismaz nelielu interesi.

Iepatikties ir svarīgi.

Pateicoties labāk izstrādātajiem un interesantajiem kompanjoniem, arī sarunas ar viņiem ir kļuvušas jēdzīgākas un, kas ir pats galvenais, grūtāk prognozējamas. Katram ir kāds pagātnes noslēpums, kuru viņš nevēlas atklāt. Šeit darbībā tiek likta jau NWN2 oriģinālajā kampaņā redzētā ietekmēšanas sistēma. Lai gan tā nav īpaši mainījusies un joprojām diezgan muļķīgā veidā tiek rēķināta tīri matemātiski, tās nozīme ir tikai palielinājusies. Ja par sevi ir radīts labs iespaids, tad tas dod ne tikai bezjēdzīgas papildus iespējas dialogos, bet arī iespēju nopelnīt tik svarīgos pieredzes punktus.

Ir tikai loģiski, ka dialogu sistēma nav pārcietusi gandrīz nekādas izmaiņas. Diemžēl mainījusies nav arī Obsidian pieeja ik palaikam piedāvāt izteiktus Bioware stila dialogus – neatkarīgi no tā, kuru atbildi no daudzajām mēs izvēlamies, viss beidzas ar dūru izvicināšanu. Tādā veidā dažbrīd tiek radīts iespaids, ka dialogos izdarītās izvēles ir maznozīmīgas. Par laimi netrūkst arī iespējas izdarīt būtiskas izvēles, kas lielā mērā maina turpmāko spēli, turklāt dialogi ir pietiekami saistoši un neliek klikšķināt peli paātrinātā režīmā.

Izsalkums.

Spēles varoņa galvenais mērķis ir diezgan savtīgs – atbrīvoties no lāsta. Šoreiz nebūs jānodarbojas ar princeses un pasaules glābšanu, bet gan jāatbrīvojas no vēlmes ik pa brīdim uzēst kādu garu. Šī vēlme, kas vajā varoni gandrīz no paša spēles sākuma, kā izrādās vēsturē ir bijusi diezgan izplatīta parādība un nelaimīgie, kuriem ir uzlikts šis lāsts, tautā tiek saukti par garu ēdājiem. Tieši ar šādu garu ēdāju mums nāksies spēlēt gandrīz visu laiku un tieši tas arī ir galvenais un vieglāk pamanāmais spēles jaunievedums.

Vēlme baroties ar gariem ir lāsts un tā tas arī izskatās spēlē. MotB mums nestāstīs par draudošajiem elles vārtiem, kas atvērušies visā pasaulē, tajā paša laikā aicinot mierīgi kopā ar imperatoru padzert tēju un sasniegt augstāko karjeras pakāpienu visās jomās. Tā teikt, ļaunums jau pagaidīs. Uzliktais lāsts prasa savu un varonim nāksies nepārtraukti izdarīt izvēli – apspiest savu izsalkumu, vai nedaudz (vai tomēr tā kārtīgi) pabaroties. Jo biežāk mēs ēdam garus, jo lielāka ir vēlme to turpināt, taču izsalkums tiek remdēts daudz straujāk, nekā gadījumā, ja mēs garu ēšanas ieradumu apspiežam. Tādā veidā MotB liek izdarīt izvēli kā varonis apiesies ar lāstu un nedaudz prātīgāk plānot ceļojumus un atpūtu, jo pretējā gadījumā tas var beigties ar pieredzes punktu pazaudēšanu vai nāvi.

Cīņa ar lāstu un garu ēšana ir vēl viens patīkams pārsteigums, par ko gribas uzslavēt Obsidian. Diemžēl šoreiz tas nav izticis bez viena diezgan nozīmīga trūkuma. Līdzsvars, tieši tas trūkst garu ēšanas sistēmai. Loģiski, ka ļaunie varoņi visdrīzāk izvēlēsies apēst garus, nevis apspiest izsalkumu, tādā veidā palielinot savu alignment vēl vairāk uz ļaunuma pusi. Tomēr pārāk biežas ēšanas rezultātā pieaugošā vēlme ēst un līdz ar to straujāka izsalkuma rašanās, ļaunajiem varoņiem cīņu ar izsalkumu padara daudz sarežģītāku, nekā gadījumā, ja mūsu varonis ir gaismas aizstāvis.

Lai dzīvo expansioni.

Ņemot vērā, ka MotB ir tikai papildinājums, būtu lieki gaidīt kādas vērā ņemamas izmaiņas tādā svarīgā RPG elementā kā kaujas. Tās, protams, joprojām ir reālā laika ar pauzi un nereti pārvēršas grūti izprotamā haosā, taču pamanās piedāvāt arī palielu skaitu taktisko iespēju. Kamera ir tikpat briesmīga kā iepriekš, ak, ja vien būtu iespējams to vienkārši nolikt statiskā skata punktā no augšas, cik daudz laika un nepatīkamu brīžu būtu aiztaupīts! Taču tie visi ir NWN2 trūkumi, nevis MotB nepilnības.

Parasti nemēdzu veltīt atsevišķu rindkopu runājot par skaņu un muzikālo noformējumu, taču šis gadījums ir tā vērts. MotB mūzika nav vienkārši troksnis, kas pavada spēles procesu, tā piešķir spēlei nepieciešamo atmosfēru un noskaņu, kārtējo reizi pierādot, ka mūzika var būt svarīga spēles sastāvdaļa.

Ar NWN2 expansion paku Obsidian ir trāpījuši tieši desmitniekā un iespējams arī RPG cienītāju sirdīs. Jau savlaicīgi atvainojos par zaimošanu, taču MotB ar savu pasauli, portāliem, gariem, NPC un ceļabiedriem atgādina PlaneScape: Torment. Tā nepieturas pie labi zināmām klišejām, bet cenšas piedāvāt kaut ko nedaudz savādāku. Līdz PlaneScape: Torment augstajam tronim MotB vēl ir tālu, taču šobrīd ir neizsakāms prieks pat par spēli, kuru vismaz var salīdzināt ar tādu šedevru kā Torment. Kā NWN2 pielikums Mask of the Betrayer ir nevainojams.